Pēdējā laikā daudzas Latvijas ģimenes ir saskārušās ar nopietnām grūtībām. Augstie rēķini par apkuri un elektrību burtiski “apēd” lielāko daļu ienākumu, un maciņos paliek arvien mazāk naudas ikdienas tēriņiem.
Lai gan oficiālā statistika sociālajos dienestos tik strauji nemainās, reālā situācija labdarības punktos rāda pavisam citu ainu. Vietās, kur trūkumā nonākušie var saņemt pārtikas palīdzību, cilvēku skaits ir pieaudzis par piekto daļu, ziņo LTV.
Šī ziema daudziem ir kļuvusi par izdzīvošanas skolu, kurā katrs eiro tiek rūpīgi skaitīts. Palīdzību meklē gan tie, kas zaudējuši darbu, gan cilvēki ar invaliditāti, gan vientuļie pensionāri un Ukrainas kara bēgļi.
Ikdiena Tallinas ielas izdales punktā
Rīgā, Tallinas ielā 81, otrdienas un ceturtdienas ir īpašas dienas. Šeit durvis veras bieži, un aiz tām valda rosība. Cilvēki nāk saņemt Eiropas Savienības līdzfinansētās pārtikas pakas, kā arī produktus, ko pārtikas bankai “Paēdušai Latvijai” ziedojuši veikalu tīkli un vienkārši iedzīvotāji. Šī vieta ir kļuvusi par glābiņu tiem, kuriem mēneša beigās nepietiek naudas pat maizei un putraimiem.
Šeit sastopamie stāsti ir dažādi, bet tos visus vieno skaudra realitāte. Dzintra, kura viena pati cīnās ar smagu slimību, atzīst, ka trūcīgās personas statusa atjaunošana ik pēc pusgada liekas kā lieks slogs jau tā grūtajā dzīvē. Viņa ar pateicību pieņem katru paku, jo rīsi un makaroni ir liels atspaids brīdī, kad lielākā daļa naudas aiziet par dzīvokli un ārstēšanos. Viņa nesūdzas, bet vienkārši dzīvo šodienai, priecājoties par vienkāršām lietām.
Izvēle starp zālēm un ēdienu
Daudziem izvēle ir nežēlīga – vai nu nopirkt nepieciešamos medikamentus, vai paēst. Daiga agrāk strādāja tirdzniecībā, bet slimība pārvilka svītru viņas darba gaitām. Viņas invaliditātes pabalsts ir tik neliels, ka ar to nav iespējams nosegt pat pamatvajadzības. Pateicoties ziedotajiem dārzeņiem un produktiem, viņa var atļauties nopirkt zāles, bez kurām viņas veselības stāvoklis strauji pasliktinātos. Veikalā nopirkt dārzeņus viņai vairs nav pa kabatai.
Māris, kurš arī ir invalīds, saņem 220 eiro lielu pensiju. Viņam ikdienā palīdz aprūpētāja, jo paša spēki ir izsīkuši. Viņš neslēpj pateicību gan Latvijas Samariešu apvienībai, gan veikaliem, kas dalās ar pārtiku. Viņa vārdi “ko dod, to ņemu” parāda to pazemību un reizē izmisumu, kādā atrodas tūkstošiem cilvēku Latvijā.
Cilvēcība, kas stāv pāri cenām
Izdales punktā strādā Ilmārs, kurš brīvprātīgi palīdz izkraut un dalīt kastes ar pārtiku. Viņš novērojis, ka cenu un elektrības sadārdzinājums ir radījis plaisu, kurai pensijas un algas netiek līdzi. Cilvēki baidās no parādiem un soda naudām, tāpēc komunālie maksājumi ir prioritāte. Tā rezultātā cieš uztura kvalitāte – cilvēki vai nu pērk pašu lētāko un neveselīgāko pārtiku, vai arī sāk burtiski badoties.
Ilmārs to sauc par tīru cilvēcības jautājumu. Viņaprāt, tiem, kuriem klājas labāk, būtu jāapzinās, cik trausla ir šī robeža. Viņš strādā ar prieku, jo zina, ka katra kaste ar produktiem, kam drīz beigsies derīguma termiņš, kādam būs siltas vakariņas un miers sirdī.
Palīdzība 20 000 cilvēku mēnesī
Pārtikas bankas vadītāja Agita Kraukle stāsta, ka mēneša laikā viņi palīdz aptuveni 20 000 cilvēku visā Latvijā. Organizācijai ir 50 sadarbības punkti dažādās pilsētās un novados. Visgrūtākā situācija patlaban ir Latgalē un pierobežas zonās, kur nabadzības risks ir visaugstākais. Tur pieprasījums pēc pārtikas pakām ir audzis visstraujāk.
Lai turpinātu palīdzēt, regulāri tiek rīkotas akcijas. Jau 14. martā iedzīvotāji tiek aicināti piepildīt pārtikas pakas veikalos pēc savām iespējām. Katrs eļļas litrs, miltu paka vai konservu kārba var būt izšķiroša kādai ģimenei. Palīdzēt var arī ziedojot naudu vai vienkārši aizvedot pārtiku kādam kaimiņam, par kuru zināms, ka viņam klājas grūti.
Sēžot uz čemodāniem un gaidot mieru
Starp palīdzības saņēmējiem ir arī cilvēki, kuri Latvijā nonākuši kara dēļ. Valērijs un Jeļena no Mariupoles ir bezgala pateicīgi par to, kā viņus šeit uzņēmuši. Viņi atzīst, ka pat mājās ne vienmēr ir tik labi ēduši. Valērijs iemācījies vārīt putras, un viņi abi mēģina radīt mājīguma sajūtu svešumā, lai gan domās joprojām ir Ukrainā.
Kāda cita bēgle kā pateicību atnesusi gleznu, kurā attēlota viņas māja Mariupolē. Šīs mājas vairs nav, tā ir sagrauta, bet atmiņas un pateicība par Latvijā saņemto siltumu paliek. Viņi visi dzīvo uz čemodāniem, katru rītu mostoties ar cerību, ka beidzot iestāsies miers un viņi varēs atgriezties mājās. Līdz tam brīdim viņu vienīgais atspaids ir šī mazā, omulīgā vieta Tallinas ielā, kur somās līdz ar ēdienu tiek ielikta arī cerība un līdzcilvēku siltums.
